“Latvenergo” un “Latvijas Valsts meži” ar referendumu ilgtermiņā “nenosargāt”

Finanšu ministrijai nākot klajā ar ideju atcelt likumā noteikto liegumu privatizēt “Latvenergo” un “Latvijas Valsts meži” atkal tiek aktualizēts jautājums par referenduma organizēšanu, lai šos uzņēmumus privatizēt nevarētu. Daži debašu karstumā pat kļūdaini atgādina, ka reiz šis jautājums, balsojot tautai, izlemts. Tiesa, apgalvojumi, ka tauta jau liegusi privatizēt “Latvenergo” un nekas tāds tādēļ vairs nav iespējams, un tas, ka referendums varētu to liegt nākotnē, patiesībai neatbilst.

AUTORS: JĀNIS LASMANIS

Jautājums par “Latvenergo” privatizēšanu ar zināmu regularitāti politiķu dienaskārtībā parādās jau kopš aizvadītā gadsimta nogales. 2000. gadā ideja atkal tika aktualizēta un pat virzīta tik tālu, ka procesā iejaucās tauta, kas nevēlējās pieļaut energogiganta privatizāciju. Vēlētāji iesniedza savu likumprojektu, kas noteica, ka “Latvenergo" kā valstiski svarīgs tautsaimniecības objekts nav privatizējams un visas "Latvenergo" akcijas pieder valstij. Pakļaujoties vēlētāju spiedienam, Saeima šo likumprojektu 2000. gada augustā apstiprināja galīgajā lasījumā. Ja tautas priekšstāvji nebūtu ieklausījušies vēlētāju gribā, būtu jārīko referendums, ko tolaik bija daudz vienkāršāk izdarīt zemāka tam nepieciešamo vēlētāju parakstu sliekšņa dēļ.

Arī pēc Saeimas 2000. gada lēmuma jautājums “Latvenergo” privatizāciju sabiedrības un politiķu apspriesto jautājumu sarakstā parādījies vairākkārt. Laikam ritot, diskusijās par to aizvien biežāk izskanēja atgādinājumi, ka “Latvenergo” nav pakļaujams privatizācijai, jo to savulaik liegusi tauta.

Taču šāds apgalvojums ir kļūdains, pat ņemot vērā to, ka referenduma rīkošanai nepieciešamais parakstu skaits patiešām bija savākts un lēmējvara apstiprināja tautas iesniegtu likumprojektu.

Gunārs Kusiņš, kas 2000. gadā vadīja Saeimas Juridisko biroju, bet no 2014. līdz 2024. gada septembrim bija Satversmes tiesnesis, atgādina: “Satversmes izpratnē šo likumprojektu nebūtu pareizi uztvert kā tautas iesniegtu. Tīri terminoloģiski un terminu izpratnes nolūkā to būtu jāuzskata par tautas vienas desmitās daļas iesniegtu likumprojektu”.

Tiesību eksperts atgādina, ka Satversmes autori tiesības parlamentā iesniegt likumprojektu paredzējuši vienai desmitajai daļai vēlētāju, bet citā pantā paredzējuši, kāda ir priekšlikuma izskatīšanas kārtība. Proti, ja Saeima vēlētāju iesniegto likumprojektu vai Satversmes grozījumu pieņem, tad tautas nobalsošana nenotiek.

“Tas ir plaši iegājies izteiksmes veids, ka tie ir tautas iesniegti likumprojekti, bet Satversmes sistēmā tas tiek nodalīts. Tauta runā caur tautas nobalsošanu, bet viena desmitā daļa vēlētāju ir cits, skaitliski mazāks kopums,” saka G. Kusiņš.

Līdzīgi 25 gadus senajiem notikumiem, arī tagad vieni no skaļākajiem iebildējiem “Latvenergo” privatizācijai ir Latvijas Zemnieku savienība jeb Zaļo un zemnieku savienība (Zaļo un Zemnieku savienība tika izveidota nākamās, 8.Saeimas vēlēšanām, bet tagad partiju ceļu šķīrušies, kas netraucēja “zemniekiem” juridiski saglabāt nosaukumu ZZS). Tolaik par “Latvenergo” privatizēšanu tai nebija iespējas lemt, jo 7.Saeimā partiju neievēlēja, taču tagad tā, ir koalīcijas partija, un tās balss ir dzirdama vēl skaļāk.

Izskaņot ziņām par Finanšu ministrijas ieceri, ZZS izplatīja paziņojumu, kurā “kategoriski iebilst pret Finanšu ministrijas ieceri biržā pārdot daļu no Latvijai stratēģiski svarīgiem uzņēmumiem - "Latvenergo" un "Latvijas Valsts meži". “ZZS uzskata, ka lemt par valsts stratēģiski svarīgu uzņēmumu iespējamu privatizāciju varētu tikai referenduma ceļā, aicinot Latvijas cilvēkus izteikt viņu viedokli."

Taču pat referendums, kurā tauta liegtu privatizēt kaut daļu no kāda valsts uzņēmuma, negarantē, ka dažus gadus vēlāk tautas gribu negroza Saeima.

Jautājumu par referendumu efektivitāti jau 2000. gadā, pirms referenduma nepieciešamību, pieņemot tautas iesniegto likumprojektu, novērsa Saeima, izdevumā “Jurista Vārds” un “Latvijas Vēstnesis” aplūkoja Satversmes tiesas tiesnesis (2000. – 2010.) Juris Jelāgins.

Pirms 25 gadiem (un kopš tā laika šajā ziņā nekas nav mainījies) formāli nebija nekādu liegumu, kas Saeimai kaut nākamajā dienā pēc referendumu neļautu pieņemt referendumā paustai tautas gribai pretēju likumu. Šķēršļi šādai potenciālai rīcībai ir tikai principi, kas iekalti Satversmes 1.pantā – Latvijas ir neatkarīga demokrātiska republika.

Turklāt nevar noliegt, ka šāda vēršanās pret referendumā paustu tautas gribu ideju atbalstošajiem politiskajiem spēkiem varētu būt liktenīga.

Taču, saskaņā ar J. Jelāgina redzējumu, jau nākamajai pēc referenduma Saeimai būtu visas tiesības virzīt tautas gribai pretēju likumprojektu. “Šāda nostādne izriet arī no pašas nobalsošanas būtības – tauta iejaucas tāpēc, ka Saeima nav pienācīgi tikusi galā ar saviem ienākumiem. Tādējādi tauta nobalsošanai nodotajā jautājumā faktiski izlabo Saeimas pieļautās neprecizitātes, turpretī jaunā Saeima nav saistīta ar šādu tautas gribu,” sprieda J. Jelāgins.

Šim vēsturiskajam vērtējumam piekrīt arī bijušais Valsts prezidentu padomnieks tiesību politikas jautājumos, Latvijas Universitātes asociētais profesors Jānis Pleps. “Piekrītu, ka tautas gribas izteikums ir juridiski saistošs vai vērā ņemams līdz nākamajam tautas gribas izteikumam. Saeimas vēlēšanas arī ir tautas gribas izteikums”, saka J. Pleps un piebilst, ka Latvijā nav diskutēts par to, kāds “derīguma termiņš” piemērojams referendumā paustai tautas gribai.

“Mums ir tradīcija, ka tā pati Saeima nevar atgriezties pie tā jautājuma. Tas būtu juridiskais aspekts. Politiskais – cik ilgi tautas griba tiek respektēta. Te var būt runa arī par to, kāda bijusi partiju retorika pirms vēlēšanām, kādi bijuši solījumi vēlētājiem. Ja atgriežas pie šī jautājuma, tad jārēķinās ar politiskajām sekām - daļa pilsoņu varētu vēlēties par to izteikties. Latvijas praksē nav izstrādāta pieeja, cik reizes var, vai nevar atgriezties pie jautājuma, par ko ir runājusi tauta,” saka J. Pleps un piebilst, ka dažās valstīs referenduma lēmumiem ir noteikts “derīguma termiņš”. Vienlaikus viņš norāda, ka nav daudz tik noturīgu vienošanos starp politiskajām partijām kā par “Latvenergo” neprivatizēšanu.